Ja vecāki savā starpā strīdas vai paceļ balsi bērna klātbūtnē, bērns šo emociju plūsmu uzsūc un pielāgojas tās ietekmei. Jau piecu mēnešu vecumā viņš ir spējīgs iegaumēt vijoļkoncertu un tā pat arī ir spējīgs iekrāt sagatavotību pēc apprecēšanās strīdēties ar laulāto.
Ja bērns piedzimst pārim drīz pēc kāzām, visa māja ir laimes pilna, jo šis bērns ir pirmais. Viņš aug redzot mātišķi devīgi smaidošu seju. Viņam būs pievilcīga seja. Sejas izteiksmi nevar iemācīt, tā rodas dabīgi pielāgojoties videi. Tā pat rodas bērna raksturs.
Bet, pieņemsism, ka bērns piedzimst pusmūža pārim. Dažreiz tēvs dodas prom un vakarā nenāk mājās, pāra attiecības ir saspringtas, un mājas ir skumjas. Šis arī var būt pirmais bērns, bet smejamies viņu nedzird, un audzina viņu drūma un raudulīga māte. Tādā gadījumā bērna seja arī veidosies drūma un neizteiksmīga, un viņa raksturs tai līdzināsies. Vide veido cilvēku. Tas ir ļoti baisi.
Lekcijās bieži vecākiem saku sekojošo: “Šodien, kad atgriezīsieties mājās, nostādiet savus bērnus rindā pēc vecuma. Ja jūs abi ieskatīsieties katrā no viņiem, bērnu sejās jūs redzēsiet savas laulātās dzīves vēsturi.” Tik pārsteidzoši spēcīgi bērns atbild ar savu fizisko formu uz dzimto vidi.
Kopš dzimšanas visspēcīgākā vides ietekme ir māte. Protams, arī tēvs, taču caur rokās turēšanu un barošanu bērnībā mātes un bērna saikne kļūst nesaraujami spēcīga, to satur dzīvības spēks. Šis dzīvības spēks ir neaprakstāmi stiprs. Tāpēc mātes attiecības ar bērnu, kas barots ar krūti, atšķiras no bērna, kas barots ar pudeli. Rakasturs, rīcība un visas pārējās vecāku izpausmes tiek ar kādu netveramu spēju notvertas bērnā, kas pamazām izraksta sevi kā cilvēku.
No angļu valodas tulkojusi Madara Drukaļska, raksta oriģināls pieejams LvSA bibliotēkā "Ability Developed from Age Zero".