Kā saprotama mūzika – dzīvības saruna.

Man šķiet, mūzika ir viena no izcilākajām jomām, ko cilvēce ir radījusi. Esmu nonācis pie pārliecības, ka nepazīt mūziku ir liels zaudējums. Mēs piedzimstam kā cilvēki un uzaugam jomu vidē, kā gan tas var nebūt zaudējums dzīvot nepazīstot šīs lieliskās jomas pasauli?

Jomu starpā visuniversālākās ir mutvārdu un rakstu valoda. Cilvēki visapkārt pasaulei tās izmato. Mūzika ir joma, kas attīstījusies līdzgaitā valodai. Tā ir dzīvības sarunas pasaule.

Daži teic, “Es īsti nesaprotu mūziku”. Viņi nav apmierināti, līdz nespēj pārtulkot mūziku mutvārdu vai rakstu valodā, viņiem šķiet, ka nesaprot, ko tā nozīmē. Viņi nemaz nenojauš, ka pasaule, kas nav izprotama intelektam, kā mutvārdu vai rakstu valoda, ir mūzika.

Tādēļ jautāju, “Vai jūs jūtat, tā ir skaista?”. Viņi atbild, “Jūtu, tā ir skaista”. Tad es atbildu “Tas arī viss. Kad jūs to jūtat, jūs esat ienācis pasaulē, kurā var just mūziku jeb mākslinieku aiz tās. Ja dzirdot mūzikas gabalu man jautās, vai es to saprotu, es arī atbildēšu, ka nē. Bet, ja jautājums ir, vai es to sajūtu, tad jā, jūtu gan, es jūtu komponista cilvēcību, sirdi, jūtīgumu un jūtas.”

Ar laiku es sāku saprast, ka komponista “dzīvības vārda” pasaule ir pārākā mūzikas pasaule. Vispirms piesaista mūzikas skaistums. Pēc tam pamazām nobriestot tiek iegūta spēja just mūzikas sirds pasauli.

Ja jūs gribat veidot šo spēju, izvēlieties meistardarbu, kas jums šķiet skaists, nav svarīgi vai tas ir Baha vai Bēthovena darbs, un klausieties to atkārtoti – piecdesmit, simt reižu.

Septiņpadsmit gadu vecumā mani mūzikai pamodināja Šūberta Ave Maria.

No attāluma vienkrāsaina ziedu pļava soli pa solim tuvojoties paveras skaistiem ziediem, kļūst redzamas daudzkrāsainas lapas, nonākot tuvāk jūtama arī patīkama smarža. Tā pat komponista sirds, personība, raksturs un jūtas, ko ierakstījis mūzikā, kļūst skaidri jūtamas atkārtoti ieklausoties. Kļūst jūtama komponista būtība. Citiem vārdiem, dzīvība sarunājas ar dzīvību. Jūs saskarsieties ar cilvēkiem ar lielisku un skaistu sirdi.

Talantu izglītības ģimenēs mazi bērni katru dienu klausās ierakstus un atkārtoti vingrinās tos pašus skaņdarbus. Drīz vien viņi sāk spēlēt Baha un citu komponistu mūziku. Pat ja līdz tam vecāki neinteresējās par mūziku, viņi neapzināti iegūst spēju to novērtēt, un visa ģimene var baudīt spēju just mūziku tuvu savai dzīvei. Tajā redzu skaistas un augstas jūtības izaugsmi. Tas ir, jūtīgu cilvēku audzināšanu. Kā mūzikas pasaulē tiek iekrāta saskarsme ar lielisku cilvēku dzīvi, kā Bahs, Mocarts un Bēthovens, tā neapzināti notiek skaistas jūtības audzināšana.

Lieliskais nelaiķa pianists Buzoni dzejā par godu Mocartam rakstīja:

Jauneklīgs kā puika, nobriedis kā vecs vīrs,

Ne vecs, ne moderns,

Apraksts kapā, bet mūžam jauns.

Viņa smaids, tik cilvēcīgs,

Mūs apspīd, mūs attīra,

Pat tagad.

Ja ļausiet, prognozēšu, ka, kā viena no nākotnes iespējām, reiz cilvēce ar mūziku spēs kultivēt augstāko jūtību un skaistāko cilvēcību katrā bērnā. Izvēlieties skaistu Bēthovena, Baha vai Mocarta meistardarbu un atsakņojiet to jaundzimušajam. Tas ir neapšaubāms faksts, ka piecu mēnešu laikā mazulis pilnībā pazīs šo skaņdarbu.

Dzīves pašā sākumā ir potenciāls izaugt par cilvēku ar skaistu jūtību. Ja reiz pienāks laiks, kad cilvēki apzināsies šo potenciālu kā faktu, valstī kļūs iespējams izglītot visus mazuļus, ieaudzinot augstāko jūtību un skaistāko cilvēcību.

Kad Maestro Kazāls pirmo reizi viesojās Japānā 1961. gadā, apmēram četrsimt Tokijas nodaļas audzēkņu uzstājas sagaidīšanas koncertā Bunkjo pilsoniskā centra zālē. Tā bija liela diena, atceres vērta diena.

Vairāk kā divdesmit Jošio Sato kunga audzēkņu, tai skaitā piecgadnieki un sešgadnieki, kopā spēlēja čellu. Viņu atskaņojumā Sensāna Gulbis bija patiešām skaists. Baha Dubultkoncerts divsimt mazo vijoles audzēkņu atskaņojumā arī bija lieliesks.

Dzirdēdams šo mazo bērnu lielisko unisonu, Maestro Kazāls bija dziļi aizkustināts. Koncerta beigās viņš asarām acīs apskāva manus plecus. Pēc tam viņš iznāca uz vijoles audzēkņu pilnās skatuves, lai pateiktu pāris vārdu.

Šajā uzrunā viņš minēja, ka “varbūt mūzika izglābs pasauli”.

Šie lieliskie vārdi skaidri rāda mūzikas būtību. Mūzikā Bahs un Mocarts vēl dzīvo un runā ar mums, un tāpēc, kā Kazāls paredzēja, iespējams kādudien cilvēce izveidos skaistu cilvēku pasauli.

Lai īstenotu šo cilvēces cerību, jābūt cilvēkiem, kas strādās šī sapņa labā, šīs skaistās cilvēku pasaules labā. Meistarklasēs Amerikas mūzikas skolās es izteicu savas domas par šo jautājumu un citējot Maestro Kazāla vārdus klausītājiem jautāju “Kurš to paveiks? Vai tad šī misija negulstas uz visiem, kas nodarbojas ar mūzikas izglītību?” Gandrīz visur uzreiz pēc šiem vārdiem Amerikas un Kanādas mūzikas skolotāji zālē piekrišanā cēlās kājās un aplaudēja. Tas mani ļoti priecēja. Es gandrīz apskaužu mūzikas skolotājus šajās valstīs, kas vienmēr atbild tik entuziastiski. Ir skaidrs, ka šādai jābūt mūzikas skolotāju misijai.

Muzika ļauju mums saskarties ar lielisku pagātnes cilvēku dvēselēm. Mūzikā viņi vēl dzīvo un runā ar mums. Mūzika varētu īstenot Maestro Kazāla paredzējumu.

No angļu valodas tulkojusi Madara Drukaļska, raksta oriģināls publicēts Talantu izglītības žurnāla 1980. gada vasaras izdevumā.