Suzuki stāsts
Suzuki stāsts aizsākās Japānā pirms vairāk nekā 100 gadiem.
Šiniči Suzuki ir dzimis 1898.gada 17.oktobrī Nagojā, vijoļbūves fabrikas īpašnieka ģimenē. Viņš redzēja, kā top jaunās vijolītes, taču neapjauta, cik brīnišķīgi tās skan. Jau krietni vēlāk, dzirdot Šūberta “Ave Maria” vijolnieka Mišas Elmana izpildījumā, Suzuki patiesi aizkustināja vijoles skaistās skaņas, jo īpaši tāpēc, ka viņa uztverē vijole bija bērnības rotaļlieta!
Suzuki apguva vijoļspēles pamatus pašmācības ceļā, ļoti daudz klausoties mūzikas ierakstus. Tad studēja vijoļspēli Tokijā un vēlāk Vācijā pie vijoļspēles meistara Karla Klingera. Vācijā Suzuki iepazinās ar savu nākamo sievu Valtrūdi. Viņi apprecējās un atgriezās Japānā, kur Suzuki sāka mācīt vijoļspēli, kā arī muzicēja stīgu kvartetā kopā ar saviem brāļiem.
Kādu dienu Suzuki pārsteidza savus brāļus un kolēģus paziņojot, viņaprāt, brīnumainu atklāsmi: VISI japāņu bērni runā japāņu valodā! Suzuki prātoja: zīdaiņi uzsāk valodas mācīšanos no dzimšanas brīža un līdz piecu, sešu gadu vecumam ir to apguvuši. Tā ir lieliska mācīšanās metode. Tātad, dzimtās valodas dabīgā apguvē ir apslēpta vislabākā mācību metode pasaulē!
Viņš bija pārliecināts, ka bērni var mācīties mūziku tādā pašā veidā kā dzimto valodu – sākot no ļoti agrīna vecuma un dzirdot to apkārtējā vidē. Suzuki ticēja, ka visiem bērniem piemīt spējas mācīties. Tajā laikā Suzuki idejas šķita ļoti neparastas. Neviens nekad iepriekš nebija redzējis un dzirdējis mazus bērnus tik skaisti spēlējam. Cilvēki domāja, ka visi šie bērni ir ģēniji! Patiesībā, viņi nebija sapratuši Suzuki ideju, ka visi bērni spēj mācīties, ja viņus audzina un skolo ar mīlestību.
Visas dzīves garumā Suzuki turpināja pilnveidot savu mācību metodi. Skolotāji no visas pasaules devās uz Japānu apgūt Suzuki metodi, un arī Suzuki ar saviem audzēkņiem viesojās dažādās pasaules valstīs. Šodien gandrīz ceturtdaļmiljons bērnu visā pasaulē mācās spēlēt dažādus mūzikas instrumentus, lietojot Suzuki metodi.
Suzuki filozofija sakņojas nesatricināmā pārliecībā par dzīves pozitīvo spēku un dziļā cieņā pret ikvienu cilvēku. Suzuki dalījās savā pieredzē ne tikai par to, kā vairot bērnu spējas mūzikā. Viņš patiesi ticēja, ka mūzika un cilvēkmīlestība palīdzēs bērniem kļūt par krietniem cilvēkiem ar bagātām dvēselēm. Suzuki augstākā vēlme īstenotos, ja šie bērni nākotnē vairotu mieru un sapratni visā pasaulē. Nav nejaušība, ka pēc koncerta 1961. gadā, kurā uzstājās ap 400 Suzuki audzēkņu, pasaulslavenais čellists Pablo Kazāls iedvesmots paziņoja: “Varbūt tieši mūzika būs tā, kas izglābs pasauli!”
Suzuki turpināja aktīvi strādāt pat pēc 90 gadu vecuma. Japānas imperators godāja viņu par Dzīvo Nacionālo dārgumu. Viņš nomira savās mājās Japānā 100-tajā dzīvēs gadā. Suzuki tika nominēts Nobela Miera prēmijai.