Jau neskaitāmas reizes ir būts Lielās ģildes skatītāju zālē vai nu Latvaijas Nacionālā simfoniskā orķestra, Vestarda Šimkus vai Andreja Osokina klātbūtnē, bet nu bija pienākusi mūsu reize kāpt uz skatuves.
Jāsaka, ka šķērsojot to smalko robežu, zāle šķita pārvēršamies. Palūkoties aizkulisēs uz antīkiem kamīniem un kontrabasiem un pa logiem uz vēl neredzētiem vecrīgas skatiem, tas bija kā uz mirkli palūrēt svešā pasaulē. Tieši par šādu starpikdienas pasauli iedomājos, kad meklēju paldies vārdus mūsu pamatlicējām.
Ir reizes, kad, satiekot kādu cilvēku pirmo reiz, šķiet, ka atklājas jauna pasaule. Tā it kā vienmēŗ bijusi blakus, bet kaut kā paslēpta ikdienas spraugās un tikai tagad tapusi ieraugāma. Tās mēdz būt visādas — kāda aizraujoša, cita ar saviem melnumiem un asmiem. Bet mūsējā mani pastāvīgi pārsteidz ar to, cik gaišus cilvēkus te gadās satikt. No pāris cilvēkiem viņas to ir izaudzējušas līdz Lielajai ģildei, tādas ir Skolotājas ar lielo burtu. Un par to, paldies!
Koncerta foto skatīt šeit.