top of page
  • Writer's pictureŠiniči Suzuki

Dzīvs prāts, dzīva sirds.

Updated: Jun 15, 2023

Kā jau iepriekš minēju, bez vijoļspēles uzdevumiem es bērniem mēdzu uzdot dažādus mājasdarbus, piemēram, sakārtot ciemiņu apavus un nopulēt tēva kurpes. Vēlos nedaudz sīkāk aprakstīt iemeslu, kāpēc to daru.


Uzskatu, ka tas kalpo kā sagatavošanās turpmākai smadzeņu darbībai un veicina dzīvas sirds veidošanos. Lai gan tas drīzāk pieder rakstura nevis talanta izglītībai, mazu bērnu talanta izglītību vienmēr ir jāpavada rakstura izglītībai, kas attīsta viņu sirdis. Mūzika spēj attīstīt cilvēka sirdi patiešām lielā mērā, taču, ja to ikdienā nestiprina, šī spēja netiek iedzīvināta.


Mūzikas skolā manā klasē uz nodarbībām nāk četri vai pieci skolēni kopā. Katrs novēro pārējos, kā arī saņem savu nodarbību. Kādā aukstā rītā es atstāju logu istabas stūrī pusvirus. Drīz vien ienāca četri vai pieci skolēni. Kamēr es zinātkāri vēroju, ko viņi darīs, viens no viņiem uzreiz piecēlās, piegāja pie logiem un aizvēra atvērto. Vijoli viņš spēlēja daudz labāk par pārējiem. Kāda tam bija nozīme? Es skolēniem teicu:

Tas, kurš piecēlās un aizvēra logu, bija Jamamoto. Es zināju, ka tas būs viņš. Patiesību sakot, logu es biju pavēris kā eksperimentu. Gribēju jums parādīt, kura prāts no jums pieciem šeit ir visdzīvākais, kuras sirds lika īpašniekam aizvērt logu. Padomājiet, kādu vāju sniegumu var rādīt pašapsēsta sirds.

Visapkārt ir neskaitāmas lietas, ko mēs varam darīt citu un sabiedrības labā. Radīt dzīvu prātu, kas strādā citu labā, un darbīgu sirdi, kas patiesi kalpo citiem, ir labākais un ātrākais veids, kā pilnveidoties vijoles spēlē. Jūs piekrītat, ka no jums pieciem Jamamoto spēlē vislabāk. Eksperiments nupat ir pierādījis, ka viņa sirds ir visdzīvākā. Tie savtīgie cilvēki, kuri domā par sevi vien, vijoļspēlē nepilnveidojas; izpildījumā nav skaistuma, nav dziļuma. Tāpēc, ka prāts nestrādā. Padomājiet labi par lociņa vilkšanas principu, kurai lociņa daļai jāpiemīt varai, par ko es vienmēr runāju.


Ļaujiet īsi paskaidrot, ko es domāju ar lociņa vilkšanas principu vai lociņa varu. Manā klasē pie sienas karājas gan skolēniem, gan man pašam domāts moto: “Nespēlē, ļauj lociņam spēlēt!"

Vijoles lociņa vilkšanas principu esmu pētījis jau piecpadsmit vai sešpadsmit gadus, un šie vārdi ir secinājums. Tos var saukt par manu lociņa vilkšanas principa kodolu šobrīd. Esmu daudz domājis par par to, un, tas ir apmācijis mani, ja arī vēl ne apmierinoši. Esmu pārliecināts, ka savā mūžā man ir vēl jāiedziļinās, tomēr šo atziņu esmu gadu gaitā sasniedzis.


“Nespēlēt” nozīmē, ka, mēģinot radīt skaistu toni vai pārvarēt tehniskas grūtības, tev neizdosies tikmēr, kamēr darbosies tava paša vara, proti, ego, un kamēr tu saglabāsi savu egocentrisko prātu, domādams, ka tas būsi tu, kas radīs smalku toni. Tāda sirds neļauj lociņam spēlēt bez piedomāšanas, un tā vilkšana kļūst vēl nedabiskāka, bet tehnika – smagāka, zaudējot toņa skaistumu. Ja iesācējs rada nepatīkamu čerkstošu troksni, lociņš nav vainīgs, troksni rada egocentriskais spēks, kad skolēns maldīgi domā, ka ar varu, tas ir, viņam pašam, būs spēlēt vijoli. No otras puses, ja tu atdod savu varu lociņam un tev izdodas apveltīt to ar skaistu dzīvi, lociņš rada smalku toni un darbojas brīvi. Citiem vārdiem sakot, jo mazāks ego, jo dzīvības pilnāks lociņš. Tāpēc mums ir jāmācās, kā turēt lociņu un kā dot tam dzīvību. Meklējumu rezultātā šo es sāku mācīt kā metodi: "Turi lociņu aiz gala." Tas ir, atlaid varu, ar kādu tu turi lociņu, un domās koncentrē savu spēku tā galā, sasniedz vienādi līdzsvarotu spēku katrā tā daļā un padari to tik asu, lai tas grieztu, ja tam pieskartos. Pēc tam, kad esi iemācījies šādi turēt lociņu, atbrīvojieties no egoistiskā spēka, lai tas netraucētu, un ļauj lociņam iegūt savu dzīvi. Šis ir mans kredo: “Nedomā, ka tev būs spēlēt; ļauj lociņam spēlēt." Runa nav tikai par vijoļspēli, šis ir bijis manas dzīves primārais kredo. Lai radītu cēlu pasauli vai vismaz savas dzīves telpu padarītu par skaistu sirds paradīzi, mums ir jātiek vaļā no alkatības. Ja lietošu savu sirdi ar vistīrāko patiesīgumu un tikai citu prieka un laimes dēļ, skaists tonis, skaista sirds un patiesīga pasaule radīsies kā uz vijoles lociņa mājienu, un visi varēs dzīvot labi.


Sensenos laikos kāds zobenmākslas meistars vārdā Kintaro Uno pārdūra papīra laternu ar kojori rīspapīru, kas bija cieši savīts auklā. Papīra dzēliens viegli caurdūra eļļoto papīru; liesma laternā pat nenotrīsēja. Turpretim zobens saceltu vēju un, pārgriežot rīspapīra lampas abažūru, liktu liesmai plandīties. Šis piemērs parāda, kā ar nelielu papīra gabalu var ko paveikt bez pretestības un nemiera. Papīra auklas pienmērs ļauj saskatīt, kur strādā vara. Arī rakstot ar otu tikai tad, kad atlaižam savu varu un ļaujam otai dzīvot, var radīt skaistu kaligrāfiju. Tāpat, ja amata meistars izmanto ēveli vai kaltu, tikai tad, kad asmeņa galā sakrājas pietiekami spēka, rezultāts ir ass.


Sasniedzot jebkuras prasmes meistarību, patmīlīgā attieksme tiek atmesta un cilvēks piedzīvo varas centru pamazām pārejam no paša uz mērķi ārpusē, uz ko tiek vērsts vistīrākais patiesīgums. Tikai tad pirmo reizi ir iespējams ienākt meistara valstībā. Neveiklības iemesls jebkurā jomā ir neatlaidīga, patmīlīga alkatība, patmīlīga vara. Tāpēc es pieņemu iepriekš minēto principu kā savas dzīves kredo. Es ticu sirdij, kas atmet ego un sniedz patiesīgumu citiem; īstenot to, kopt to un ļaut tai izdoties – tas ir Tas Ceļš. Es sapņoju, ka, ja visi japāņi dzīvos, padarīdami šo sirdi par savu sirdi, sevi kultivēs ideāla pasaule. Iepazinis To Ceļu caur mūziku, es dzīvoju, lai tam tuvotos.


Kā liecina mūsu vēsture, japāņi pastāvīgi meklē To Ceļu. Tēju parasti vienkārši nogaršo un dzer, bet svinīgajā tējas dzeršanā ir sava sirds, tiek meklēts Tas Ceļš un tas kļūst par sadoh, Tējas Ceļu. Arī Japānā zobens vai arī loks un bulta kļūst par ceļu uz pašdisciplīnu un patiesīgumu kā Zobena Ceļš (kendo) un Loka Ceļš (kyudo). Tas Ceļš ir glezniecībā un ziedu kārtošanā. Neatkarīgi no jomas, mērķis ir apmācīt sevi, meklēt patiesīgumu un visbeidzot veltīt sevi Tam Ceļam. Neatkarīgi no priekšmeta, šeit pirmo reizi dzims cēla pasaule.


Esmu pārlieku iedziļinājies vijoles lociņa mākslā. Īsumā savu kredo es atklāju meklējot vijoles spēles principu, un, redzot šo kā Mūzikas Ceļu, es vēlos, lai tas tiktu izmantots japāņu dzīvē. Tādēļ es cenšos pielietot to dažādos veidos bērnu rakstura izglītībā.


No angļu valodas tulkojusi Madara Drukaļska, raksta oriģināls pieejams LvSA bibliotēkā "Young Children’s Talent Education & Its Method".


19 views0 comments

Recent Posts

See All

Commentaires


bottom of page